Dēla ģimenei Bauskā es biju vajadzīga tikai, lai gatavotu un auklētu, līdz viņi mani pamanīja lidostā ar vienvirziena biļeti

Es gadiem biju dēla ģimenes rīcībā, līdz viens dēla lūgums man lika saprast, ka mana palīdzība tiek uzskatīta par pašsaprotamu, un es nolēmu rīkoties citādāk.

Ikdienas rūpes reizēm aizēno pašu dzīvi – īpaši tad, ja tuvākie pierod, ka tu vienmēr būsi blakus, klusēsi un palīdzēsi. Bet reiz pienāk krituma punkts, kad mērs ir pilns un vienīgā izeja ir drosmīgs solis nezināmajā.

Nematamās lamatas: kad palīdzība kļūst par pienākumu

Katram no mums pienāk brīdis, kad iekšējais klusums pārtop skaļā atziņā, bet pārdomas – neatgriezeniskā lēmumā. Šis ir stāsts par sievieti, kura pārcēlās uz Bausku, lai būtu tuvāk savējiem, taču attapās lomā, kuru pati nebija izvēlējusies. Dēla ģimene viņu gadiem uzlūkoja kā neizsmeļamu resursu: bezmaksas auklīti, prasmīgu pavāri un klusu mājkalpotāju. Viņas pašas sapņi un pat vienkārša atpūta vienmēr tika atlikta uz “kaut kad vēlāk”.

Es nolēmu nedēļu nemazgāt traukus un netīrīt pēc viņa; piektajā dienā viņš jautāja: “Vai mūsu kalpotāja pameta darbu?”

Pašsaprotamā pieejamība un klusais nogurums

Viss sākās nemanāmi. Zvans no vedeklas atnāca kārtējā darba dienas vakarā. Balsī skanēja satraukums, kas mijās ar pašpārliecinātību: “Mēs ar Edgaru izlēmām – braucam uz Turciju! Pēdējā brīža piedāvājums, viss iekļauts, cena vienkārši neticama! Tu taču paņemsi Mārtiņu pie sevis uz tām divām nedēļām, vai ne? Mums tik ļoti vajag izvēdināt galvu…”

Sieviete otrā raga galā klusēja, lūkojoties pa logu uz rudenīgo Bausku. Viņa saprata – neviens pat neapsvēra iespēju pajautāt, vai viņai pašai nav kādi plāni. Nebija jautājuma “vai tev būtu laiks?”, bija tikai fakts: “Tu taču vienmēr esi pieejama.” Tā tas bija gadiem. Kamēr bērni baudīja dzīvi, viņas ikdiena sastāvēja no “sīkumiem” – pieskatīt māju, pabarot kaķi, apliet ziedus un vienmēr būt sazvanāmai, ja nu gadījumā kas.

Vecmāmiņas loma vai bezmaksas serviss?

Mazdēls Mārtiņš bija viņas acuraugs, taču 51 gada vecumā enerģija vairs nebija tāda kā jaunībā. Baseins vienā pilsētas malā, logopēda vizītes otrā, garie vakari, mēģinot tikt galā ar kaprīzēm un skolas mājasdarbiem. Dienas saplūda vienā bezgalīgā pienākumu maratonā.

Iepazinos ar 11 gadus jaunāku vīrieti no Jelgavas, bet drīz vien sapratu, ka viņa nodomi izrādījās pavisam citādi – stāstu, kā rīkojos

Kad viņa kādā vakarā piezvanīja dēlam, lai ieminētos par pieaugošo nogurumu un vēlmi pēc vismaz vienas brīvas dienas, atbilde bija kā auksta duša: “Mammu, nu izbeidz! Tu taču sēdi mājās, tev nav nekur jāsteidzas. Tā taču ir tava prieka lieta – būt kopā ar mazdēlu!” Tajā brīdī viņa skaidri ieraudzīja skarbo patiesību: dēlam viņa vairs nebija māte ar savu dzīvi, bet gan ērts instruments viņu komforta nodrošināšanai.

Pēdējais piliens: svētumu aizskaršana

Pēdējais piliens bija zvans no saulainās Turcijas kūrorta. Dēla balss skanēja nevērīgi: “Klau, mammu, mēs te domājam palikt vēl uz nedēļu, bet naudas drusku pietrūkst. Tu taču varētu ieķīlāt tās savas zelta rotas, ko tētis dāvināja? Tev tās tāpat stāv skapītī bez pielietojuma. Saproti, tās ir lētas lietas, bet mums šīs emocijas paliks uz visu mūžu!”

Šie vārdi “tikai lietas” viņai iegūla sirdī. Tās nebija lietas – tās bija atmiņas par viņas laulību, par jaunību, par cieņu, kādu pret viņu izjuta vīrs. Prasība tās atvēlēt svešām izklaidēm pārvērta tukšuma sajūtu dzelžainā apņēmībā. Tajā pašā vakarā viņa atvēra datoru un nopirka biļeti.

Mana māsa smējās par manu dūnu jaku, kamēr gājām pie vecākiem, bet tēva mājās viņa kaut ko uzzināja

Kāpēc PSRS laikā visur stādīja papeles un kādas sekas tas radīja

Jauns sākums lidostas terminālī

Kad dēla ģimene, iedeguši un apmierināti, atgriezās lidostā, viņi negaidīti pamanīja pazīstamu stāvu. Tā bija viņa – nevis nogurusi Bauskas vecmāmiņa priekšautā, bet eleganta sieviete ar vieglu koferi un mirdzošām acīm. — “Mammu? Ko tu te dari? Kurš ir mājās ar Mārtiņu?” dēls bija mēms no pārsteiguma.

 

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk